Nav nekā graujošāka un sāpīgāka, kā krāpšana. Šīs sāpes ar laiku tikai pieaug, pie tam ģeometriskā progresijā.
Galu galā, krāpšana – tā ir nodevība. No cilvēka puses, kuram jūs atvērāt savu sirdi. Tagad jūsu sirds sitas tā, it kā kāds to ar knaiblēm būtu saspiedis.
Kā uz krāpšanu reaģēt, izlemj katrs pats. Dažreiz brūces sadzīst, bet dažreiz ne.
Bet mēs tagad nestāstīsim, kā šo triecienu pārciest. Normālus padomus no ārpuses tāpat neviens nevar iedot: katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga pa savam. Bet lūk, ko jūs izjūtat pēc tam, kad tas ir noticis ar jums.
Šķirsti tālāk, lai lasītu vairāk:
